Divi cilvēki, kurus reiz ir vienojusi mīlestība, nevar vien izbeigt strīdēties un apvainot viens otru. Kādēļ? Kas ar mums notiek strīda laikā? Mēģināsim to noskaidrot.
Strīds ir smags pārdzīvojums tā dalībniekiem, pat ja tas notiek starp diviem mīlošiem cilvēkiem. Un, lai gan sakāmvārds vēsta “Kas mīlējas, tas ķīvējas”, mums bieži gadās sarunāt tuvajam cilvēkam aizvainojošus vārdus un sāpināt ar savu atsvešinātību.
Bet ko tajā brīdī dara partneris? Būtībā viņam ir divi reaģēšanas varianti: viņš vai nu uzbrūk, vai arī novēršas. Lai gan izskatīties tas var dažādi. Viņš, piemēram, var iziet no istabas, novērsties, sākt lasīt grāmatu, ieslēgt radio vai TV, izteikt savas pretenzijas, sākt, savukārt, apvainot jūs. Kādēļ tā notiek? Lai atbildētu uz šo jautājumu, parunāsim par to, kādas mēdz būt jūtas.
No dabas vai no sabiedrības
Pastāv primārās un sekundārās jūtas.
Primārās – tā ir mūsu automātiska emocionāla atbilde uz situāciju. Tās mums ir ieprogrammētas bioloģiski. Piemēram, skumjas vai dusmas ir dabiska reakcija uz zaudējumu vai ielaušanos. Kad mēs paužam šīs jūtas (ar vārdiem, žestiem, pozu, mīmiku), mums kļūst vieglāk. Jo tādējādi mēs tās izdzīvojam un palīdzam sev izsmelt savus pārdzīvojumus un atrisināt situāciju.
Sekundārās jūtas rodas mācīšanās rezultātā, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Piemēram, lepnums un skaudība ir sociālas emocijas: tas, ar ko mēs leposimies un par ko apskaudīsim, ir atkarīgs no tā, kas tiek uzskatīts par vērtīgu jūsu kultūrā. Bērni mācās pielietot sekundārās jūtas savu vajadzību apmierināšanai ģimenē. Ja es kaut ko nesaņemšu, tad vismaz varēšu izjust dusmas un zināt, ka man ir taisnība. Taču sekundāro jūtu paušana nesniedz atvieglojumu un bieži vien neizraisa līdzjūtību apkārtējos cilvēkos.
Pretstatā tam, primārās jūtas visbiežāk izraisa novērotājos dzīvas emocionālas atsauksmes. Tomēr sarežģīti ir tas, ka vienas un tās pašas jūtas var būt gan primāras, gan sekundāras.
Piemēram, sieviete saka vīram, ka dusmojas uz viņu, ka viņš nevelta viņai pietiekami daudz uzmanības. Viņas dusmas, visdrīzāk, ir sekundāras: aiz tām slēpjas skumjas un nepieciešamība pēc kontakta. Taču, ja sieviete dusmojas uz vīru par to, ka viņš norāda, kas viņai būtu jādara darbā, šajā gadījumā dusmas ir primārās jūtas: tā ir reakcija uz viņas personīgo robežu pārkāpšanu un centieniem dominēt.
Apslēptas bailes
Uz jautājumu “Ko jūs visbiežāk jūtat, ja partneris jums uzbrūk vai attālinās?”, cilvēki visbiežāk atbild: “Man ir bail, jūtos vientuļi, esmu kā eksāmenā, jūtos negribēts, izjūtu pazemojumu, jūtos ievainojams, kļūstu mazs un neievērojams”.
Tie ir primāro jūtu dažādi formulējumi. Tie, kam pietiek drosmes tās atzīt, saprot, ka aiz tām slēpjas nepieciešamība pēc tuvības, pēc emocionālās saiknes. Lūk, ko saka psihologu klienti: “Man ir nepieciešamība: pēc kontakta, tikt pieņemtam, būt mīlētam, pēc emocionālas saiknes, pēc rūpēm, pēc partnera klātbūtnes, sapratnes, pēc atbalsta, būt atzītam.”
Rast sevī drosmi
Šīs vēlmes, ja viens no partneriem tās izsaka skaļi, otrā izraisa līdzjūtību, vēlēšanos palīdzēt.
Diemžēl biežāk notiek citādāk – strīda laikā mēs slēpjam savas dziļākās jūtas, jo uztveram savu partneri, kā ienaidnieku, kurš var mums nodarīt sāpes. Mēs sākam aizstāvēties, bet mūsu partneris to uztver, kā uzbrukumu. Mūsu reakcija kļūst par stimulu otra partnera reakcijai: kritika stimulē atstumtību, bet atstumtība – vēl lielāku kritiku. Un tā mēs ieslīgstam situācijas atkārtojumos, neatrisinātos konfliktos, grimstam savstarpējā atsvešinātībā.
Strīdu aizsāk sekundārās jūtas, tādas, kā dusmas un vēsums, – tās, kuras slēpj mūsu dziļākās jūtas: bailes no pamestības, bezpalīdzības vai ilgošanās pēc kontakta un saiknes.
Lai ne tikai sajustu, bet arī rastu sevī drosmi izteikt partnerim savas patiesās jūtas, mums tās jāapzinās un ir jābūt izlēmīgiem. Tieši šāda atvērtība palīdzēs mums beigt strīdēties, saprast un atbalstīt vienam otru. Ja tomēr mums tam vēl nepietiek pašiem savu spēku, tad talkā nāks speciālisti.